Hiacinšu audzēšana

Pavasaris pie mums tā pa īstam atnāk ar burvīgi smaržīgo hiacinšu ziedēšanu. To ziedēšanas maksimums ir maija mēnesī. Bet lai ziedēšana katru gadu būtu krāšņa un bagātīga ir jāievēro daži būtiski pamatnosacījumi, kas no plašā sīpolpuķu klāsta visvairāk ir raksturīgi vienīgi hiacintēm. Hiacintēm vislabāk patiks saulaina, silta un ne pārāk mitra vieta dārzā, kur augsne ir jau ielabota un pietiekoši irdena ar labu drenāžu (ūdens caurlaidību). Hiacintes ir daudz prasīgākas, nekā citas sīpolpuķes, pēc neitrālas vai sārmainas vides, kur augsnes pH ir tuvāk pie 7.0 vai pat virs tā. Sīpolus būtu vēlams izrakt katru gadu, kārtīgi izžāvēt un glabāt sausumā. Vēlams būtu arī mainīt audzēšanas vietu, ja tās netiek audzētas podiņos. Literatūrā var atrast ieteikumus, ka hiacintes jāstāda jau augustā. Tā gan nav taisnība. Mani ilggadējie novērojumi rāda, ka daudz labāk ir tad, ja to dara septembra beigās, oktobrī vai pat novembrī. Tad to sīpoli jūtas daudz labāk, jo krietni mazāks laiks ir jāpavada rudenī mitrajā augsnē. Pārlieku liels mitrums hiacintēm nu galīgi nav tas patīkamākais un labākais. Hiacintes drīkst katru gadu neizrakt vienīgi tad, ja tās ir stādītas tuvāk pie mājas vai kādas citas ēkas dienvidu sienas, kur sīpoli augsnē visu vasaru var kārtīgi izkarsēties. Tas ir galvenais priekšnoteikums nākošā gada bagātīgai ziedēšanai. Savādāk pie mums vasarā augsnē temperatūra ir pārāk zema, lai sīpolos varētu sekmīgi ieriesties nākošā gada ziedaizmetņi. Savulaik Latgalē, man tās auga dobē gar visu mājas dienvidu galu, pat vairākus gadus no vietas un katru reizi ziedēja lieliski, kaut arī netika izraktas un ziemā piesegtas. Ja hiacintes tiek stādītas un audzētas podiņos, tad tā lieta ir pavisam vienkārša. Kad lapas ir nodzeltējušas, tās noplūc un podiņus izņem no zemes. Tos vienkārši novieto sausā, siltā vietā un rudenī atkal ierok zemē. Pavasarī vairākas reizes, pēc paša intuīcijas, aplaista ar kādu ne pārāk koncentrētu šķidro mēslojumu. Bet nekad necentieties pārmēslot! Jāsaprot tas, ka augam tāpat kā cilvēkam ir smagi, kad tas ir pārēdies. Ja ir pieejami satrūdējuši kūtsmēsli vai kārtīgs lapu komposts, tad to droši varat rudenī pirms stādīšanas iestrādāt vai ierakt augsnē. Pamatmēslojumam, saprāta robežās, var ierušināt augsnē arī kādu saujiņu kompleksos minerālmēslus. Hiacintes būs ļoti pateicīgas, ja stādot labākai gaisa aerācijai, zem sīpoliem pabērsiet pāris centimetrus biezu rupjas grants kārtu. Kad rudenī zeme jau uzsalusi, stādījumu var mazliet piesegt ar 5 līdz 10 cm biezu priežu mizas mulču vai koku lapām, der arī egļu skujas. Nepareizs ir uzskats, ka var izmantot salmus vai smalku smilti. Tā gan nebūtu īsti pareizi. Ziemā zem salmiem var sākt rosīties peles un apgrauzt ziedpumpurus, bet smalkā smilts noblīvēsies un neļaus sīpoliem pienācīgi elpot. Lapu piesegumu pavasarī vajadzētu laicīgi noņemt, bet ja tā ir mizas mulča, tad to var droši atstāt. Parasti sīpolus izrok apmēram mēnesi pēc noziedēšanas, tas ir tad, kad lapas ir jau gandrīz pilnībā nodzeltējušas un tās paraujot, viegli atdalās no sīpola. Pārsvarā tas ir jūnija beigas vai jūlija sākums. Pēc norakšanas sīpolus vairākas dienas kārtīgi apžāvē (var arī saulē, lai gan citi to noliedz). Tad tos uzglabā ļoti siltā (+25…+30°C), labi vēdināmā vietā vai telpā, praktiski gandrīz līdz stādīšanai. Lai izdodas!
   Jānis Dukaļskis
   mob. tel.: 26318938
   e-pasts: dukalskis.janis@gmail.com